Apzinātības/sajūtu pārgājieni
Manā dzīvē ir bijuši pārāk daudz neapzināti gadi, dienas, stundas un minūtes. Kad šķiet, es neko neatceros, tur bija tikai mans ķermenis un tā pa īstam es tur nebiju. Es biju pazudusi ikdienas pienākumos, plānošanā, dzīves steigā jeb vāveres ritenī. Nemitīgā haosā, nemitīgi kaut ko kavējot, nemitīgi atliekot visus darbus uz pēdējo brīdi un nemitīgi skrienot kaut kur un kaut kad.
Atskatoties atpakaļ, es varētu teikt- es nebiju nekur! Bija mans ķermenis, es runāju, es darīju, bet tā patiešām dziļi pajautājot sev- vai tiešām es biju klātesoša? Tā, ar visām maņām un uzmanību?! Es šobrīd varu sev godīgi atzīt, ka nemaz tik klātesoša es nebiju. Es domās visu laiku domāju kaut ko citu. Es no rīta bērnam devu buču uz atvadām un tai pašā laikā domāju vai nekavēju vilcienu un to, kas man ir jāizdara darbā.
Es NEBIJU klātesoša. Es nebiju šajā mirklī, šajā sajūtā un šajā situācijā. Man ir žēl to sev šobrīd atzīt, jo es zaudēju vairākus īpašus notikumus savā dzīvē, neesot klātesošai. Bet es šobrīd labojos, es šobrīd skatos uz dzīvi citādāk un esmu vairāk klātesoša. Es nevaru mainīt pagātni un to kāda es biju tad, bet es varu mainīt šodienu.
Mainot savu attieksmi un arvien biežāk esot klātesošai ikdienas situācijās, ir mainījusies vide man apkārt. Ir mainījušās attiecības ar cilvēkiem. It īpaši es redzu izmaiņas dēlam- jo kā jau mēs zinām to teicienu, ka bērns ir mūsu atspulgs. Viņi uzsūc visas sajūtas no saviem vecākiem.
Turpinājums nākamajos ierakstos.
Pieseko pasākumu grafikam šeit:
https://www.facebook.com/lauraspargajieni
