Daba dziedē un atjauno
30. novembris, 2019 pl. 23:31,
Nav komentāru
Es varu būt nenormāli nogurusi, dusmīga uz visu pasauli, sastrīdējusies. Es varu būt visu dienu pavadījusi cilvēkos un sarunās. Es varu būt visu dienu pavadījusi darbā vai studijās. Es varu būt apvainojusies uz visu pasauli cik dzīve ir grūta. Es varu būt dusmīga autobraucēja, kuru neviens nekur nepalaiž.
Es varu būt jeb kas.
Es varu būt es.
Tā visa esmu es.
Kādu dienu es varu būt nomaldījusies savos darbos un sajūtās. Kādu dienu es varu justies, ka nespēju piecelties no gultas. Kādu dienu es varu vīram dusmīgi pateikt, lai pats taisa vakariņas. Kādu dienu es varu negribēt spēlēties ar bērnu. Kādu dienu es varu negribēt lasīt vakara pasaciņu.
Tā visa esmu es.
Katru dienu es esmu es.
Kādu dienu es apstājos. Kādu dienu es iegrimstu zālē. Kādu dienu es pieskaros kokiem. Kādu dienu es eju peldēt. Kādu dienu es vēroju sauli. Kādu dienu es pārlaižu pirkstu galus virs zāles stiebriem. Kādu dienu es pieskaros koku lapām. Kādu dienu es noplēšu kādu lapu un to uzzīmēju.
Kādu dienu manī ir miers. Kādu dienu es iegūstu mieru, pieskaroties zālei, smiltīm, kokiem. Kādu dienu manī ienāk miers skatoties zvaigznes. Kādu dienu es sajūsminos par brīnišķīgo vakaru ar miglas plīvuru. Kādu dienu es smaidu. Kādu dienu manī ielīst miers. Kādu dienu es uzņemu sevī dabas mīlestību. Kādu dienu es redzu dabas varenību. Kādu dienu mani aizkustina varavīksne. Kādu dienu es iemīlu tumsu. Kādu dienu es klausos kā manas kurpes skar zemi, iebrien dubļos un priecājos.
Kādu dienu es klusēju.
