30. novembris, 2019 pl. 23:24,
Nav komentāru
Man vienmēr palīdz došanās dabā. Es tad sasmeļos mieru, enerģiju, prieku ar visām savām porām, no visām pusēm. Atslābstu un esmu mierā, manas domas galvā pieklust.
Domas ir kā elektrības viļņi un zibšņi, kas visu laiku grib domāt un domāt, un negrib apstāties. Lai es iztīrītu savu galvu no simts un vienām domām, kas visas grib savu uzmanību katru dienu, ir jādodas pastaigā vismaz divas stundas. Un arī brīžiem divas stundas ir daudz par maz, jo galva grib vēl domāt un domāt.
Kopš esmu sākusi studijas, neviens nav atcēlis manu pilna laika darbu, būšanu mammai, sievai, meitai, draudzenei utt. Un tas viss savelkas kā tāds liels kamols, kurā nezinu ar kuru galu sākt šķetināšanu.
Ik pa brīžam es visam uzlieku pauzi- ēst gatavošanai, tīrībai mājās, ideālai darbiniecei, labai studentei, labai sievai, labai draudzenei, būšanai sociālos tīklos utt. Bet uzlikt pauzi pastaigām es nevaru...Jo tad sākas haoss. Tad manā prātā labāk nevienam neieskatīties, lai viesulis neaiznestu nesagatavojušos.
Kas ir tavi spēka un miera avoti?
