Būt kopā. Klātesamība pārgājienos
Atbilde būs gara un iespējams ne vienā rakstā iekļaujama. Taču galvenais- es arī esmu mamma! Esmu mamma brīnišķīgam jaunam cilvēkam. Un es apzinos, ka esmu vecāks- paraugs. Es apzinos, ka es "nemācu" bērnu - esmu tikai šajā dzīves brīdi viņam klāt, pavadu viņu.
Visi vecāki ļoti labi zin to teicienu, ka bērni neklausa vecākus. Tā arī ir, un es saprotu bērnu loģiku. Es saprotu, ka viņi vēlas izaugt kā personības un tieši tāpēc viņiem šajā pasaulē ir jāizmēģina pilnīgi viss, tajā skaitā, neklausīt vecākus. Jo kā gan savādāk viņi iepazīs pasauli, iepazīs tās robežas un iespējas un kā viņi sāks domāt ar savu galvu?
Es arī apzinos, ka nebūšu bērnam visu mūžu blakus. Viņam būs pieaugušā cilvēka dzīve. Viņam pašam būs jāizdara savas izvēles, jāizstrebj pudu sāls un jāiekāpj dažādās neveiksmēs, lai spētu iemācīties kā no tām izkāpt.
Mans galvenais šī brīža vecāka uzdevums- ir būt blakus, būt klātesošai! Tas ir mans galvenais uzdevums! Neviens cits uzdevums man šobrīd nav svarīgāks.
Spēt būt klātesošai un apzinātai ir grūts uzdevums. Es brīžiem maldos kā trīs priedēs, nezinot kā apstādināt savas domas. Nezinot kā nedomāt par to kā nopelnīšu naudu, kad atradīšu laiku iztīrīt māju un izdarīt vēl simts darbus.
Taču mans svarīgākais visos laikos ir būt klātesošai, veidot tuvas un emocionālas attiecības ar bērnu. Pavadīt viņu dzīvē un būt blakus. Pārgājieni un būšana dabā ir mans šī brīža aktuālākais palīgs, lai es sasniegtu klātesamību. Lai pavadītu kvalitatīvu laiku kopā ar bērnu un lai būtu blakus bez "traucēkļiem".
Turpinājums nākamajos ierakstos.
Pieseko pasākumu grafikam šeit:
https://www.facebook.com/lauraspargajieni
Apzinātības/sajūtu pārgājieni
Manā dzīvē ir bijuši pārāk daudz neapzināti gadi, dienas, stundas un minūtes. Kad šķiet, es neko neatceros, tur bija tikai mans ķermenis un tā pa īstam es tur nebiju. Es biju pazudusi ikdienas pienākumos, plānošanā, dzīves steigā jeb vāveres ritenī. Nemitīgā haosā, nemitīgi kaut ko kavējot, nemitīgi atliekot visus darbus uz pēdējo brīdi un nemitīgi skrienot kaut kur un kaut kad.
Atskatoties atpakaļ, es varētu teikt- es nebiju nekur! Bija mans ķermenis, es runāju, es darīju, bet tā patiešām dziļi pajautājot sev- vai tiešām es biju klātesoša? Tā, ar visām maņām un uzmanību?! Es šobrīd varu sev godīgi atzīt, ka nemaz tik klātesoša es nebiju. Es domās visu laiku domāju kaut ko citu. Es no rīta bērnam devu buču uz atvadām un tai pašā laikā domāju vai nekavēju vilcienu un to, kas man ir jāizdara darbā.
Es NEBIJU klātesoša. Es nebiju šajā mirklī, šajā sajūtā un šajā situācijā. Man ir žēl to sev šobrīd atzīt, jo es zaudēju vairākus īpašus notikumus savā dzīvē, neesot klātesošai. Bet es šobrīd labojos, es šobrīd skatos uz dzīvi citādāk un esmu vairāk klātesoša. Es nevaru mainīt pagātni un to kāda es biju tad, bet es varu mainīt šodienu.
Mainot savu attieksmi un arvien biežāk esot klātesošai ikdienas situācijās, ir mainījusies vide man apkārt. Ir mainījušās attiecības ar cilvēkiem. It īpaši es redzu izmaiņas dēlam- jo kā jau mēs zinām to teicienu, ka bērns ir mūsu atspulgs. Viņi uzsūc visas sajūtas no saviem vecākiem.
Turpinājums nākamajos ierakstos.
Pieseko pasākumu grafikam šeit:
https://www.facebook.com/lauraspargajieni
Virziens, kurā vēlos iet un attīstīties
Tas bija mans pirmais mēģinājums. Pārgājienā ieradās vairākas fantastiskas ģimenes dažādos sastāvos. Vairākas pat bija tepat, no Salaspils un par purvu neko nebija dzirdējuši, un man vēl jo lielāks prieks bija parādīt Salaspils pastaigu vietas.
Bet stāsts šoreiz par to, kas es esmu un uz ko es eju, organizējot pārgājienus. Man bija pietiekoši laiks izmēģināt dažādus pārgājienus, kopā esmu noorganizējusi jau četrus.
Esmu izkristalizējusi sev virzienu kurā vēlos iet un tie ir sajūtu/apzinātības pārgājieni. Tas ir virziens, kurā vēlos sevi attīstīt un doties.
Neesmu es ne gids, ne ģeogrāfs, ne biologs- ja nu tas kādam interesē. Es pati sāku iet pārgājienos, lai sakārtotu savas sajūtas, emocijas, depresīvo noskaņojumu un kļūtu apzinātāka. Un ar organizētiem pārgājieniem es vēlos dalīties ar savu pieredzi un sniegt iedrošinājumu cilvēkiem biežāk doties dabā, kā arī kļūt apzinātākiem un sajust šo brīdi visās krāsās un emocijās.
Daba mums sniedz daudzas atbildes uz neatbildētiem jautājumiem un ļauj ieskatīties sevī dziļāk, ieskatīties arī savās bailēs. Jā, tas ne vienmēr uzreiz ir patīkams process, bet rezultāts ir vienmēr uz personīgo izaugsmi vērsts.
Turpinājums nākamajos ierakstos.
Pieseko pasākumu grafikam šeit:
https://www.facebook.com/lauraspargajieni
Pārgājieni ar bērniem- ar ko sākt II
Pirms pirmā pārgājiena es parasti sagatavoju "sliktāko scenāriju"- jeb kas ir sliktākais kas šodien varētu notikt.
1) bērns nekur negrib iet;
2) pusceļā saniķojas un tālāk neies;
3) iekāps kādā dziļā peļķē, kura rezultātā zābaki būs pilnīgi slapji un citi varianti
Pēc šī iespējamo neizdošanās saraksta izveidošanas, es izdomāju variantus ko es varētu darīt, ja šāda situācija notiku, piem:
- jau dienu iepriekš bērnam stāstu kur dosimies, ko darīsim un kādas būs bērna iespējas, runājot bērna valodā (rāpšanās kokos, vārtīšanās sniegā, sniegavīru celšana, iespēja skaļi izbļauties mežā);
- paredzu iespēju, ka bērns saniķojas un tālāk neies, ka tomēr man viņš būs jānogādā mājās, kaut vai nesot;
- paņemu līdzi lietas, kas bērnam interesē un kas nostrādātu kā balva, kā pamudinājums. piem, es parasti ņemu līdzi augļu sukādes vai svaigus burkānus, jo tie dēlam ļoti garšo;
- paņemu līdzi rezerves zābakus vai vismaz biezāku zeķu pāri.
Pārgājieni ar bērniem- ar ko sākt
Arī tad, ja nu gadītos, ka pirmajā reizē bērns ir ļoti niķīgs un, iespējams, pat jānes rokās.
Bērni mācās no paraugiem un ja vecāki arvien biežāk ņems bērnu līdzi uz garākām pastaigām, arī viņam būs labs paraugs no kā mācīties.
Sākumā pēc katra garāka gājiena, iespējams bērnam noderētu iedot kādu "balvu"- te nu vecākiem izvēles plašas, kādam bērnam ir pietiekami, ja atbalsta ar konfekti, kāds vēlas multenes un kāds vēlas lego. Skatieties pēc savām iespējām, bet ņemiet vērā, ka vēlmes bērniem mēdz pieaugt ļoti progresīvi.
Mēs ģimenē pašā sākumā izmantojām dažādas stratēģijas, t. sk. multenes un konfektes. Dot lielas dāvanas nav mūsu ģimenes modelis, tādēļ tas tika izslēgts automātiski. Brīžiem dāvanas vietā ir arī mīļākās grāmatas palasīšana, kas arī ir pietiekams motivators.
Taču šobrīd mēs vairs nepraktizējam dāvanu došanu, uzskatam došanos ārā par ikdienas sastāvdaļu, tāpat kā ēst un dzert.
Daba dziedē un atjauno
Kādu dienu es apstājos. Kādu dienu es iegrimstu zālē. Kādu dienu es pieskaros kokiem. Kādu dienu es eju peldēt. Kādu dienu es vēroju sauli. Kādu dienu es pārlaižu pirkstu galus virs zāles stiebriem. Kādu dienu es pieskaros koku lapām. Kādu dienu es noplēšu kādu lapu un to uzzīmēju.
