laurariekstina - Blogs

Būt kopā. Klātesamība pārgājienos

Mon, 13 Jan 2020 09:15:00 +0000

Kāpēc tieši šādi pārgājieni un kāpēc ģimenēm ar bērniem?

Atbilde būs gara un iespējams ne vienā rakstā iekļaujama. Taču galvenais- es arī esmu mamma! Esmu mamma brīnišķīgam jaunam cilvēkam. Un es apzinos, ka esmu vecāks- paraugs. Es apzinos, ka es "nemācu" bērnu - esmu tikai šajā dzīves brīdi viņam klāt, pavadu viņu.

Visi vecāki ļoti labi zin to teicienu, ka bērni neklausa vecākus. Tā arī ir, un es saprotu bērnu loģiku. Es saprotu, ka viņi vēlas izaugt kā personības un tieši tāpēc viņiem šajā pasaulē ir jāizmēģina pilnīgi viss, tajā skaitā, neklausīt vecākus. Jo kā gan savādāk viņi iepazīs pasauli, iepazīs tās robežas un iespējas un kā viņi sāks domāt ar savu galvu?

Es arī apzinos, ka nebūšu bērnam visu mūžu blakus. Viņam būs pieaugušā cilvēka dzīve. Viņam pašam būs jāizdara savas izvēles, jāizstrebj pudu sāls un jāiekāpj dažādās neveiksmēs, lai spētu iemācīties kā no tām izkāpt.

Mans galvenais šī brīža vecāka uzdevums- ir būt blakus, būt klātesošai! Tas ir mans galvenais uzdevums! Neviens cits uzdevums man šobrīd nav svarīgāks.

Spēt būt klātesošai un apzinātai ir grūts uzdevums. Es brīžiem maldos kā trīs priedēs, nezinot kā apstādināt savas domas. Nezinot kā nedomāt par to kā nopelnīšu naudu, kad atradīšu laiku iztīrīt māju un izdarīt vēl simts darbus.

Taču mans svarīgākais visos laikos ir būt klātesošai, veidot tuvas un emocionālas attiecības ar bērnu. Pavadīt viņu dzīvē un būt blakus. Pārgājieni un būšana dabā ir mans šī brīža aktuālākais palīgs, lai es sasniegtu klātesamību. Lai pavadītu kvalitatīvu laiku kopā ar bērnu un lai būtu blakus bez "traucēkļiem".

Turpinājums nākamajos ierakstos.

Pieseko pasākumu grafikam šeit:

https://www.facebook.com/lauraspargajieni

Apzinātības/sajūtu pārgājieni

Mon, 13 Jan 2020 08:37:00 +0000

Šobrīd manā dzīvē ir ļoti tuva tēma- apzinātība. Sev es to tulkoju kā klātesamību.

Manā dzīvē ir bijuši pārāk daudz neapzināti gadi, dienas, stundas un minūtes. Kad šķiet, es neko neatceros, tur bija tikai mans ķermenis un tā pa īstam es tur nebiju. Es biju pazudusi ikdienas pienākumos, plānošanā, dzīves steigā jeb vāveres ritenī. Nemitīgā haosā, nemitīgi kaut ko kavējot, nemitīgi atliekot visus darbus uz pēdējo brīdi un nemitīgi skrienot kaut kur un kaut kad.

Atskatoties atpakaļ, es varētu teikt- es nebiju nekur! Bija mans ķermenis, es runāju, es darīju, bet tā patiešām dziļi pajautājot sev- vai tiešām es biju klātesoša? Tā, ar visām maņām un uzmanību?! Es šobrīd varu sev godīgi atzīt, ka nemaz tik klātesoša es nebiju. Es domās visu laiku domāju kaut ko citu. Es no rīta bērnam devu buču uz atvadām un tai pašā laikā domāju vai nekavēju vilcienu un to, kas man ir jāizdara darbā.

Es NEBIJU klātesoša. Es nebiju šajā mirklī, šajā sajūtā un šajā situācijā. Man ir žēl to sev šobrīd atzīt, jo es zaudēju vairākus īpašus notikumus savā dzīvē, neesot klātesošai. Bet es šobrīd labojos, es šobrīd skatos uz dzīvi citādāk un esmu vairāk klātesoša. Es nevaru mainīt pagātni un to kāda es biju tad, bet es varu mainīt šodienu.

Mainot savu attieksmi un arvien biežāk esot klātesošai ikdienas situācijās, ir mainījusies vide man apkārt. Ir mainījušās attiecības ar cilvēkiem. It īpaši es redzu izmaiņas dēlam- jo kā jau mēs zinām to teicienu, ka bērns ir mūsu atspulgs. Viņi uzsūc visas sajūtas no saviem vecākiem.

Turpinājums nākamajos ierakstos.

Pieseko pasākumu grafikam šeit:

https://www.facebook.com/lauraspargajieni

Virziens, kurā vēlos iet un attīstīties

Mon, 13 Jan 2020 08:28:00 +0000

Pirmo publisko pārgājienu es noorganizēju 2019.gada decembrī.

Tas bija mans pirmais mēģinājums. Pārgājienā ieradās vairākas fantastiskas ģimenes dažādos sastāvos. Vairākas pat bija tepat, no Salaspils un par purvu neko nebija dzirdējuši, un man vēl jo lielāks prieks bija parādīt Salaspils pastaigu vietas.

Bet stāsts šoreiz par to, kas es esmu un uz ko es eju, organizējot pārgājienus. Man bija pietiekoši laiks izmēģināt dažādus pārgājienus, kopā esmu noorganizējusi jau četrus.

Esmu izkristalizējusi sev virzienu kurā vēlos iet un tie ir sajūtu/apzinātības pārgājieni. Tas ir virziens, kurā vēlos sevi attīstīt un doties.

Neesmu es ne gids, ne ģeogrāfs, ne biologs- ja nu tas kādam interesē. Es pati sāku iet pārgājienos, lai sakārtotu savas sajūtas, emocijas, depresīvo noskaņojumu un kļūtu apzinātāka. Un ar organizētiem pārgājieniem es vēlos dalīties ar savu pieredzi un sniegt iedrošinājumu cilvēkiem biežāk doties dabā, kā arī kļūt apzinātākiem un sajust šo brīdi visās krāsās un emocijās.

Daba mums sniedz daudzas atbildes uz neatbildētiem jautājumiem un ļauj ieskatīties sevī dziļāk, ieskatīties arī savās bailēs. Jā, tas ne vienmēr uzreiz ir patīkams process, bet rezultāts ir vienmēr uz personīgo izaugsmi vērsts.

Turpinājums nākamajos ierakstos.

Pieseko pasākumu grafikam šeit:

https://www.facebook.com/lauraspargajieni

Pārgājieni ar bērniem- ar ko sākt II

Sun, 01 Dec 2019 06:20:00 +0000

Kādam šis liekas neiespējamā misija, taču es vēlos iedrošināt- doties.

Pirms pirmā pārgājiena es parasti sagatavoju "sliktāko scenāriju"- jeb kas ir sliktākais kas šodien varētu notikt.

1) bērns nekur negrib iet;

2) pusceļā saniķojas un tālāk neies;

3) iekāps kādā dziļā peļķē, kura rezultātā zābaki būs pilnīgi slapji un citi varianti

Pēc šī iespējamo neizdošanās saraksta izveidošanas, es izdomāju variantus ko es varētu darīt, ja šāda situācija notiku, piem:

jau dienu iepriekš bērnam stāstu kur dosimies, ko darīsim un kādas būs bērna iespējas, runājot bērna valodā (rāpšanās kokos, vārtīšanās sniegā, sniegavīru celšana, iespēja skaļi izbļauties mežā);
paredzu iespēju, ka bērns saniķojas un tālāk neies, ka tomēr man viņš būs jānogādā mājās, kaut vai nesot;
paņemu līdzi lietas, kas bērnam interesē un kas nostrādātu kā balva, kā pamudinājums. piem, es parasti ņemu līdzi augļu sukādes vai svaigus burkānus, jo tie dēlam ļoti garšo;
paņemu līdzi rezerves zābakus vai vismaz biezāku zeķu pāri.

Pārgājieni ar bērniem- ar ko sākt

Sat, 30 Nov 2019 21:34:00 +0000

Kādam šis liekas neiespējamā misija, taču es vēlos iedrošināt- doties.

Arī tad, ja nu gadītos, ka pirmajā reizē bērns ir ļoti niķīgs un, iespējams, pat jānes rokās.

Bērni mācās no paraugiem un ja vecāki arvien biežāk ņems bērnu līdzi uz garākām pastaigām, arī viņam būs labs paraugs no kā mācīties.

Sākumā pēc katra garāka gājiena, iespējams bērnam noderētu iedot kādu "balvu"- te nu vecākiem izvēles plašas, kādam bērnam ir pietiekami, ja atbalsta ar konfekti, kāds vēlas multenes un kāds vēlas lego. Skatieties pēc savām iespējām, bet ņemiet vērā, ka vēlmes bērniem mēdz pieaugt ļoti progresīvi.

Mēs ģimenē pašā sākumā izmantojām dažādas stratēģijas, t. sk. multenes un konfektes. Dot lielas dāvanas nav mūsu ģimenes modelis, tādēļ tas tika izslēgts automātiski. Brīžiem dāvanas vietā ir arī mīļākās grāmatas palasīšana, kas arī ir pietiekams motivators.

Taču šobrīd mēs vairs nepraktizējam dāvanu došanu, uzskatam došanos ārā par ikdienas sastāvdaļu, tāpat kā ēst un dzert.

Daba dziedē un atjauno

Sat, 30 Nov 2019 21:31:00 +0000

Es varu būt nenormāli nogurusi, dusmīga uz visu pasauli, sastrīdējusies. Es varu būt visu dienu pavadījusi cilvēkos un sarunās. Es varu būt visu dienu pavadījusi darbā vai studijās. Es varu būt apvainojusies uz visu pasauli cik dzīve ir grūta. Es varu būt dusmīga autobraucēja, kuru neviens nekur nepalaiž.

Es varu būt jeb kas.

Es varu būt es.

Tā visa esmu es.

Kādu dienu es varu būt nomaldījusies savos darbos un sajūtās. Kādu dienu es varu justies, ka nespēju piecelties no gultas. Kādu dienu es varu vīram dusmīgi pateikt, lai pats taisa vakariņas. Kādu dienu es varu negribēt spēlēties ar bērnu. Kādu dienu es varu negribēt lasīt vakara pasaciņu.

Tā visa esmu es.

Katru dienu es esmu es.

Kādu dienu es apstājos. Kādu dienu es iegrimstu zālē. Kādu dienu es pieskaros kokiem. Kādu dienu es eju peldēt. Kādu dienu es vēroju sauli. Kādu dienu es pārlaižu pirkstu galus virs zāles stiebriem. Kādu dienu es pieskaros koku lapām. Kādu dienu es noplēšu kādu lapu un to uzzīmēju.

Kādu dienu manī ir miers. Kādu dienu es iegūstu mieru, pieskaroties zālei, smiltīm, kokiem. Kādu dienu manī ienāk miers skatoties zvaigznes. Kādu dienu es sajūsminos par brīnišķīgo vakaru ar miglas plīvuru. Kādu dienu es smaidu. Kādu dienu manī ielīst miers. Kādu dienu es uzņemu sevī dabas mīlestību. Kādu dienu es redzu dabas varenību. Kādu dienu mani aizkustina varavīksne. Kādu dienu es iemīlu tumsu. Kādu dienu es klausos kā manas kurpes skar zemi, iebrien dubļos un priecājos.

Kādu dienu es klusēju.

Sat, 30 Nov 2019 21:24:00 +0000

MIERS. Kā to iegūt?

Man vienmēr palīdz došanās dabā. Es tad sasmeļos mieru, enerģiju, prieku ar visām savām porām, no visām pusēm. Atslābstu un esmu mierā, manas domas galvā pieklust.

Domas ir kā elektrības viļņi un zibšņi, kas visu laiku grib domāt un domāt, un negrib apstāties. Lai es iztīrītu savu galvu no simts un vienām domām, kas visas grib savu uzmanību katru dienu, ir jādodas pastaigā vismaz divas stundas. Un arī brīžiem divas stundas ir daudz par maz, jo galva grib vēl domāt un domāt.

Kopš esmu sākusi studijas, neviens nav atcēlis manu pilna laika darbu, būšanu mammai, sievai, meitai, draudzenei utt. Un tas viss savelkas kā tāds liels kamols, kurā nezinu ar kuru galu sākt šķetināšanu.

Ik pa brīžam es visam uzlieku pauzi- ēst gatavošanai, tīrībai mājās, ideālai darbiniecei, labai studentei, labai sievai, labai draudzenei, būšanai sociālos tīklos utt. Bet uzlikt pauzi pastaigām es nevaru...Jo tad sākas haoss. Tad manā prātā labāk nevienam neieskatīties, lai viesulis neaiznestu nesagatavojušos.

Kas ir tavi spēka un miera avoti?